Vakcinācija un skrīninga programma labai profilaksei

Šis gads Latvijas medicīnā iezīmējas ar ļoti pozitīvu notikumu – tiek sākta dzemdes kakla vēža skrīninga programma, uzaicinot katru 25-70 gadus vecu sievieti reizi trijos gados uz dzemdes kakla onkocitoloģisko izmeklēšanu. Skrīninga programma ļautu samazināt šo saslimšanu sastopamību par 70%. Pēdējā desmitgadē Latvijā tiek atklāts ap 200 jaunu dzemdes kakla vēža gadījumu gadā. Problēma – dzemdes kakla vēzis skar gados jaunas sievietes, tāpēc tiek zaudēts daudz potenciālo dzīves gadu – līdz 65 gadu vecumam. Jaunākās pacientes, kam atklāts dzemdes kakla vēzis, ir 18-19 gadu vecas, saslimstība ievērojami palielinās 35 – 39 gadu vecuma grupā.

HPV ir obligāts priekšnosacījums dzemdes kakla vēža un smagu dzemdes kakla pirmsvēža bojājumu (CIN2/CIN3) attīstībai. Persistenta onkogēnā HPV infekcija ir pierādīta 99,7 % šo saslimšanu gadījumos. Biežāk sastopamie HPV – 16., 18. tipi izraisa 71,5% dzemdes kakla vēža gadījumus. Risks iegūt HPV infekciju sākas līdz ar dzimumdzīves uzsākšanu, bet, tā kā pret HPV neveidojas imunitāte, risks iegūt HPV ir visas seksuāli aktīvās dzīves laikā.

Var bezkaislīgi aprēķināt dzemdes kakla vēža izraisītos zaudējumus: piemēram, 2007. gadā dzemdes kakla vēža dēļ zaudēti 833 dzīves gadi – mirušas 52 sievietes. Izmantojot aptuvenus aprēķinus par valstij nesamaksātiem nodokļiem, 2007. gadā valsts ir zaudējusi 1,7 miljonus latu. 2006. gadā pacientēm ar dzemdes kakla ļaundabīgo audzēju ārstēšanai stacionārā un medikamentiem iztērēts ap 460 000 latu. Vēl izmaksu lielāko daļu veido smagu pirmsvēža dzemdes kakla bojājumu CIN2/ CIN3 ārstēšana, bet mums nav apkopoti un pieejami dati par šo pacienšu grupu. Bet kurš gan var izskaitļot sirdssāpes un asaras, kad tiek diagnosticēts ielaists dzemdes kakla vēzis sievietei, kura ginekologu nav apmeklējusi tikai dažus gadus? Mums – ārstiem, nav prognostisku ieroču, kas ļautu izskaitļot, kurai sievietei pirmajos dzimumdzīves gados iegūtais HPV vīruss saglabāsies, lai pēc 10-15 persistences gadiem mainītu dzemdes kakla šūnas un izraisītu vēzi. Nav iespējams diagnosticēt īpaši agresīvus augsta riska HPV tipus, kas jau pirmajos gados pēc inficēšanās izraisa pirmsvēzi un vēzi 18-25 gadus jaunām sievietēm.

Jau vairākus gadus arī Latvijā ir pieejamasvakcīnas HPV infekciju un pirmsvēža bojājumu attīstības profilaksei. Vakcinācija tiek ieteikta meitenēm no 9 - 10 gadu vecuma un jaunām sievietēm pirms dzimumdzīves uzsākšanas, kā arī sievietēm līdz 26 gadu vecumam. Pētījumos ar Cervarix® pierādīts, ka sievietēm līdz pat 55 gadu vecumam pēc vakcinācijas veidojas imunitāte pret biežāk sastopamajiem vīrusa tipiem un pēc pašreizējiem datiem imūnā atmiņa nemainīga saglabājas 7,3 gadus. Nepieciešamība revakcinēt vēl ir jautājums, par kuru domāsim pēc apmēram 20 gadiem, jo pēc matemātiskiem aprēķiniem vakcīnu izraisītā imūnā atmiņa – neitralizējošo antivielu koncentrācija – šajā laika posmā ir pietiekami augsta, lai ļautu organisma šūnām atpazīt vīrusa kapsīdu un neielaist to šūnā.

Ja par prioritāti izvirzām dzemdes kakla vēzi, tad Cervarix® objektīvi pierādīta ir krusteniskā aizsardzība un ilgāk nemainīgi antivielu titri pret dzemdes kakla vēzi visbiežāk izraisošajiem HPV tipiem.

Skatoties nākotnē, vakcinācija pret HPV (primārā profilakse) kopā ar onkocitoloģisko skrīningu (sekundārā profilakse) samazinās saslimstību ar dzemdes kakla vēzi par 94%. Ja Latvijā tiktu vakcinētas visas 12 gadīgās meitenes, dzemdes kakla vēža saslimstība pēc 20 gadiem mazinātos par 66% un mirstība par 67%, CIN ārstēšanas izmaksas samazinātos jau pirmo piecu gadu laikā pēc pusaudžu vakcinācijas, samazinātos priekšlaicīgo dzemdību risks 5-10 gadu laikā, kuru izraisa CIN ārstēšana – konizācija; desmit un vairāku gadu laikā samazinātos arī dzemdes kakla ārstēšanas izmaksas.

Žurnāls Doctus, 2009. g. augusts, Dr. Dace Matule