Elki mūsdienās

Elks – tēls, priekšmets u. tml., kam cilvēks ziedo, un ko pielūdz. Cilvēks (retāk priekšmets, parādība), ko kāds ļoti mīl, dievina, uzlūko par paraugu” ( skaidrojošā vārdnīca).

Ko tu pielūdz? Ko tu mīli? Vai Dieva bauslis „Es esmu Tas Kungs tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus Dievus turēt Manā priekšā,” ir ierakstīts tavā sirdī? Par šiem un citiem jautājumiem sarunājos ar draudzes mācītāju Samuelu Valutadatilu.Vecajā Derībā mēs varam lasīt par to, kā Izraēla tauta, nesagaidot atbildi no Dieva caur Mozu, sāka celt zelta teļa statuju. Vai, tavuprāt, ticīgie kopš tā laika ir mainījušies? Vai mūsdienās tiek celts „Zelta teļš”?

Es nedomāju, ka mūsdienās nav liela atšķirība. Interesantais šajā stāstā it tas, ka Izraēla tauta sāka celt zelta teļu, jo Mozus kavējās nākt lejā no kalna. Kavēšanās rezultātā tauta sāka pielūgt elkus. Un, manuprāt, kavēšanās ir viens no lieliskākajiem testiem, caur ko tiek pārbaudīta ikviena kristieša ticība. Arī caur pacietību. Tas ir interesanti, ka tad, kad Bībelē tiek runāts par mīlestību, pirmkārt mīlestība tiek raksturota kā pacietīga (1.Kor: 13 nod.). Mūsdienās, iespējams, Dieva tauta nepielūdz elkus kā akmeņus vai statujas, bet viennozīmīgi tad, kad kristieši redz, ka atbilde kavējas, viņi vienkārši padodas. Iespējams, viņi apprecas ar neīsto cilvēku, atstāj Dieva klātbūtni un dodas darīt citas lietas. Viņi nolemj iet citus, pašu izvēlētus ceļus. Izraēla tautai bija tikai jāgaida, jo tās 40 dienas, kad viņi domāja: „Kur tas Mozus ir? Kāpēc viņš nenāk?” patiesībā bija laiks, kad Dievs veica vienu no varenākajiem darbiem cilvēces vēsturē – pirmo reizi Viņš deva Savus likumus rakstveidā. Un deva tieši šiem cilvēkiem. Tāpēc nedomāju, ka mūsdienās ir kāda atšķirība salīdzinājumā ar Vecās Derības laikiem, jo arī šī paaudze ir ļoti nepacietīga.

Dievs Bībelē skaidri un spēcīgi runā par to, cik ļoti Viņš ir pret elkiem, un kādas ir sekas, kad tos noliek Dieva vietā. Lai gan mēs dzīvojam Jaunās Derības laikā, Kristus bauslību nenoliedz, bet caur Viņu tā tiek piepildīta. Vai mūsdienās Dieva spriedumi šajā jautājumā ir mainījušies? Kādas ir sekas, ja mēs kā kristieši esam ieviesuši elkus savās dzīvēs, jo Vecās Derības laikā Dievs varēja cilvēku, piemēram, sist ar nāvi?

Nav obligāti nepieciešana fiziskā nāve – tā var būt arī garīgā nāve, kad tu pazaudē savu pirmo mīlestību uz Dievu, pazaudēt savu prieku. Tad, kad tu sāc garīgi mirt, ir ļoti grūti atgriezties pie Dieva.

Viennozīmīgi elks ir jebkas, kas nostājas starp tevi un Dievu. Patiesībā mūsdienās elku pielūgšana ir vēl bīstamāka nekā kādreiz, jo mūsdienās mēs bieži pat nenojaušam, ka kaut kas mums kļuvis par elku. Mozus dienās elkam bija konkrēts tēls un veidojums, kura priekšā cilvēki krita ceļos un nesa tiem upurus. Mūsdienās tas ir daudz nekonkrētāk, jo elks var būt neizteikts redzamā veidojumā. Tas var būs apslēpts tādā veidā, ka tu pat neiedomāsies, ka tas ir elks. Piemēram, draudzība vai attiecības var kļūt par elku. Kaut kas, ko Dievs radījis skaistu, kam bija jābūt skaistam, var pārvēstīties elkā.

Izraēla tautas problēma nebija zelts, jo zelts ir Dieva dāvana, nedomāju arī, ka problēma bija izveidotais teļš, jo es nesaskatu neko sliktu zelta teļa veidošanā, bet tas kļuva par elku tad, kad Izraēla tauta sāka zemoties tā priekšā. Viņi sāka pielūgt to un teikt: „Šis ir tas elks, kas izveda mūs no Ēģiptes.”

Var būt arī otrādi – kristieši sāk ieiet otrā galējībā – viņi negrib nekādu draudzību ar citiem, viņi negrib ieiet nekādās attiecības, viņi vispār neko nevēlas, ja tajā jāiegulda darbs un pūles. Viss, kas tevi sāk attālināt un vest projām no Dieva, kļūst par elku. Tādēļ, vai arī mūsdienās ir sekas elku pielūgšanai? Manuprāt, jā.

Bībelē, lasot par pēdējiem laikiem, Jēzus mūs brīdina, ka daudzi nāks un teiks, ka viņi ir Kristus. Par kādiem viltus „kristiem” Jēzus mūs brīdina? Vai tie būs kādi cilvēki?

Jā, neapšaubāmi būs reāli cilvēki, kas nāks un teiks, ka viņi ir Kristus. Tādi ir jau tagad, piemēram, mormoņi, Jehovas liecinieki. Tas, no kā mūs Jēzus brīdina, var, būs arī jebkurš cilvēks, kas māca dažādas filozofijas un dzīves uztveri, kur šie cilvēki sevi noliek par autoritāti, kas ir jāklausa un jāpielūdz. Tie ir cilvēki, kas par sevi saka, ka viņi ir Dievs. Ir cilvēki, kuri to arī atklāti saka. Spānijā ir kāds vīrietis, kas par sevi pateica, ka viņš ir Jēzus Kristus. Ir arī tādi, kuri to nesaka tik atklāti, bet pasniedz to savādākā veidā. Kā mēs varam zināt, kas ir meli? Man patīk tas, kā Jēzus saka par Svēto Garu – tad, kad nāks Svētais Gars, Viņš mūs apskaidros un mūs vērsīs uz Kungu Jēzu Kristu. Manuprāt, tā ir labākā zīme, kā atšķirt patiesos no maldu mācītājiem – patiesie mūs vērsīs uz Jēzu, viņi pagodinās Jēzu un ticēs, ka Viņš ir Kungs, ticēs, ka Viņš piedzimis no jaunavas, miris par pasaules grēkiem, aprakts un pēc tam augšāmcēlies, ir aizgājis pie Tēva un nāks atkal. Patiesības mācītāji sludinās par krustu. Vēsts par krustu ir visa centrā, jo nevienā filozofijā vai reliģijā nav vēsts par krustu. Krusts atklāj bezcerību, kas būtu bez Kunga Jēzus Kristus. Patiesībā krusts parāda, ka cilvēkā nav nekā laba, tāpēc viltus „kristi” ļoti reti runā par krustu. Viltus mācībās centrālais vienmēr ir cilvēks. Nesen man bija saruna ar kādu mācītāju, kurš sacīja: „Sem, es esmu tik noguris no tā, ko mūsdienās sludina draudzēs, jo tas viss ir par cilvēkiem, par to, cik cilvēks ir īpašs.” Tas nav nekas slikts, kaut gan patiesībā cilvēki bija jāiedrošina vērst savu skatu uz Jēzu, ko Viņš jau ir izdarījis, un kas Viņš ir, nevis koncentrēties uz to, ka mēs varam, ka mums jāiet un jādara. Dažreiz ir biedējoši, ka cilvēki paņem kādas konkrētas rakstu vietas un saka: „Es varu visu. Es varu to un to, ” kā vietā jāsaka bija: „Caur Kristu es varu visas lietas, Viņš mani dara stipru un aicināja mani.” Vai redzi atšķirību? Viss gods ir jāatdod Dievam, savādāk tas pārvēršas par „es” un „man.”

Tāpat arī slavēšanas dziesmās. Nesen runāju ar kādu slavēšanas vadītāju. Viņa teica, ka īsti vairs nezina, kuras dziesmas dziedāt draudzē, jo sapratusi, ka pārsvarā visas ir par to, ko mēs varam, nevis par to, kāds ir Dievs.

Tieši tā – kāds ir Dievs. Es tiešām ticu un jūtu savā garā, ka nāk milzu pārvērtības un atmoda pēdējo laiku draudzē. Ticu, ka galvenais šīs atmodas kustības virziens būs tas, ka Dievam tiks dota Viņa vieta. Viņš ir cienīgs saņemt visu godu. Cilvēki sāks koncentrēties uz Dieva varenību, uz to, kas, un kāds ir Jēzus Kristus. Mēs to negribam atzīt, bet daudzos no kristiešiem ir izveidojusies tāda kā slimība, kur koncentrēšanās ir uz sevi – savu vājumu, savām kļūdām un to, cik viņi ir necienīgi un slikti. Ir labi, ja mēs dzīvojam tādā kā veselīgā balansā. Mums ir veselīgi apzināties, cik necienīgi esam, bet mēs nevaram pie tā apstāties un koncentrēties tikai uz to. Kad Jēzus aicināja mācekļus, Viņš teica vienkāršus vārdus: „Seko man.” Tā ir ļoti šaura līnija, mums ir viegli iekrist galējībās. Es ticu, ka tieši šī koncentrēšanās uz sevi ir iemesls, kādēļ daudzi kristieši staigā garīgi vāji un bezspēcīgi. Kad godīgi sākam izvērtēt sevi, gribam to atzīt vai nē – gandrīz vienmēr atklājas, ka gandrīz viss ir par un ap mums. Bet ja kristietis būs kā brīvs putns un vienkārši teiks: „Dievs šeit es esmu, es vēlos Tevi mīlēt, lieto mani Savam godam,” tad viņš spēs iet caur šo dzīvi viegli. Tāpēc jāsatver šī vienkāršā atklāsme, jo tad Dievs kļūst varenāks par visu pārējo. Pretējā gadījumā varena kļūst mūsu depresija, bezspēcība, vēlmes un problēmas.

Vai arī apsolījumi var kļūt varenāki? Vai Dieva apsolījumi var kļūt par elku? Pēdējā laikā bieži dzirdams, kā kristieši runā par apsolījumiem. Runas tiek vērstas tikai uz to, ko Dievs teicis un apsolījis.

Pirmkārt, kas ir tas, kas apsolīja? Dievs! Ko Dievs tev apsolīja? Dievs apsolīja, ka darīs to un to. Tātad, ja Dievs to apsolīja, tad kādēļ mēs vienkārši neļaujam Viņam darīt to, ko Viņš solīja? Kāpēc par to vispār visu laiku jādomā? Vienkārši man tas nav saprotams. Iespējams, es esmu ļoti vienkāršs, bet man tas patīk. Iedomājies, ja es tev apsolītu un sacītu: „Es tev nopirkšu un atnesīšu ķīniešu ēdienu,” un tu sāktu man visu laiku zvanīt un jautāt: „Kad tu atnesīsi ķīniešu ēdienu? Kad tu atnesīsi ķīniešu ēdienu? Vai tu atceries, ka tu man solīji atnest ķīniešu ēdienu?” Zini, kā es justos? Pirmkārt, es domātu, ka tu man neuzticies. Otrkārt, tu man nelūdzi, lai es tev atnesu ēdienu, bet es pats mīlestībā pret tevi, brīvi izvēlējos to darīt, jo tas man sagādātu prieku. Bet, ja tu man zvanītu, sūtītu īsziņas, tad vēl aizietu savā istabā dusmodamies, ka es to vēl neatnesu, vai tas nebūtu smieklīgi? Tas, kā mums vajadzētu reaģēt uz Dieva apsolīto, ir priecīgi dzīvot savu ikdienas dzīvi, darīt dažādas lietas, un vienkārši gaidīt, līdz tas notiks. Priecāties ikdienā nevis apsolītā ķīniešu ēdiena dēļ, bet gan tādēļ, ka Debesu Tēvs par tevi rūpējas. Ja es kā tēvs redzētu, ka bērns gaida tikai ķīniešu ēdienu, tad es kā tēvs saprastu, ka bērnam svarīgāks ir apsolītais ēdiens, nevis pats tēvs. Un šajā kontekstā tiešām dažreiz apsolījumi var kļūt par elku. Jo šeit automātiski rodas jautājums: „Tad, kad tu pirmo reizi atdevi savu dzīvi Jēzum, vai tev bija svarīgas šīs lietas?” Nezinu kā tu, bet man tajā brīdī bija vienalga par apsolījumiem. Es vienkārši mīlēju Jēzu. Es atceros, ka tajā laikā es kaut vai varēju nomirt par Jēzu, viss pārējais bija mazsvarīgs. Šādas runas un attieksme veidojas gadu gaitā, mēs kā kristieši kļūstam nepateicīgāki un prasīgāki. Ne par velti Jēzus Atklāsmes grāmatā mums atgādina: „Jūs esat aizmirsuši savu pirmo mīlestību.” Jo tā sākas ikviena kristieša ceļš ar Dievu. Tātad Dieva apsolījumi ir Dieva brīva griba mums, un tā nav mūsu darīšana, ko, kad un kā Viņš darīs.

Skatoties lielas konferences vai slavēšanas pasākumus, arvien biežāk rodas jautājums, kam publika ceļ rokas – Dievam vai populārajiem slavētājiem, kas ir uz skatuves? Kāds ir tavs skatījums?

Viedoklis par šo tematu var būt strīdīgs, bet, manuprāt, ja es būtu viņu vietā, justos neērti. Piekrītu, ka kristiešiem jātiecas uz kvalitāti, bet es nevaru pieņemt kādas lietas, kuras dažreiz var redzēt draudzēs. Tas ir tik skaidri redzams, ka mēs cenšamies kopēt to, kā ir pasaulē, mēģinot pierādīt, ka arī kristieši var būs labi un vēl labāki. Tas ir pilnīgi nepareizi. Mums pasaulei nekas nav jāpierāda.

Jā, atceros, ka es reiz dzirdēju kā viena sieviete teica savai meitai: „Tu esi kristiete – tev jābūt labākajai,” ar domu, ka nav pieļaujamas kļūdas.

Es uzdrošinātos izaicināt kristiešus, kuri tā domā, pierādīt, ka šim principam Bībelē ir pamatojums. Tas ir nepareizs skatījums. Protams, kristietim var būt kādās dzīves sfērās laiks, kad viņš ir pirmais vai labākais, bet nepiekrītu tam, ka visiem kristiešiem vienmēr jābūt labākajiem. Ne visi ir radīti, lai būt kā Daniels. Katram ir savs aicinājums no Dieva. Daži ir aicināti būt par ķēniņiem kā ķēniņš Dāvids. Citi ir aicināti būt par premjerministriem kā Jāzeps. Tāpat citi ir aicināti būt par zvejniekiem vai par sludinātājiem, kuros neviens neklausās, piemēram, kā Ecēhiēls. Vai šo Dieva vīru varētu saukt par panākumiem bagātu? Tagad mēs varam, jo zinām, ka viņš ir Bībelē, bet tajās dienās, kad Ecēhiēls dzīvoja – nē. Tāpat, vai mēs varam nosaukt apustuli Pēteri par veiksmīgu tad, kad viņu ar kājām gaisā sita krustā? Vai Pāvilu tajā brīdi, kad viņam nocirta galvu, varēja nosaukt par panākumiem bagātu? Kāda veida panākumi tad tie ir? Tas pats Toms, kurš devās uz Indiju – viņu nomētāja līdz nāvei ar akmeņiem. Vai tos var saukt par panākumiem?

Ko nozīmē būt labākajam? Manā skatījumā kristietim ir jābūt labākajam, bet ne tādā veidā, kā mēs parasti domājam, kad runa ir par būšanu labākajam. Kristietim jābūt labākajam attiecībās ar Dievu. Tajā pašā laikā, mēs neko nevaram darīt šajā lietā, lai būtu labākie, jo viss ir no Dieva žēlastības. No savas puses es varu iet savas ikdienas gaitas uzticoties un pakļaujoties Dievam, un Viņš veiks visas lietas. Tādēļ Dievs teica, ka šīs pasaules gudrība ir muļķība, kas nozīmē, ka tos panākumus, ko pasaule uzskata par lieliem un svarīgiem, Dievs uzskata par muļķīgiem un nesvarīgiem. Bet vai mēs kā kristieši patiesi tam ticam? Parasti esam noskrējušies, lai pasaulei radītu iespaidu un to pārsteigtu ar saviem panākumiem. Cenšamies panākt, lai tā brīnās, ka arī kristieši var būt labākie. Mēs neesam aicināti dzīvot, lai sacenstos ar pasauli, mēs esam aicināti mudināt cilvēkus ņemt krustu un sekot Jēzum. Visa evaņģēlija vēsts sākas ar aicinājumu nožēlot grēkus un solījumu, ka mēs mirstam šai pasaulei un dzīvosim Jēzum Kristum. Ar to sākas kristietība.

Tātad, ja tā ir Dieva griba, kāds var būt premjerministrs, tajā paša laikā citu Dievs var aicināt kalpot Afganistānā. Vai to, kas kalpotu Afganistānā un pēc nedējas ietu bojā, varētu saukt par panākumiem bagātu kalpotāju? Nē. Jo visi jūsmotu par kristieti – premjerministru un apbrīnotu, kāds viņš labs piemērs pasaulei. Bet Dieva skatījumā abi šie cilvēki ir vienlīdzīgi, jo abi dara Dieva gribu.

Atceros vienu stāstu par kādu atraitni – Banditu Ramabai. Viņa jau jaunībā kļuva par atraitni un dzīvoja Indijā, laikā, kad atraitnes tika nicinātas un uzskatītas par nelaimes nesējām. Viņa dzirdēja par Velsas atmodu un saaicināja kopā jaunās sievietes un atraitnes, lai dienām un naktīm lūgtu Dievu. Un Svētais Gars nonāca pār šīm sievietēm. Vēl šodien runā par šo Indijas atmodu, bet stāsts sākas ar to, ka viņa kļuva par atraitni. Nesaprotami ir Dieva ceļi, tāpēc mēs nekad nevaram likt Dievu kastē.

Atrodot identitāti

Par Dievu zināju jau diezgan sen. Tētis mani un manu brāli veda uz svētdienas skolu. Tur arī iemācījos tādas pamatpatiesības, kā – Dievs ir Radītājs, Dievs ir visuresošs un visu zinošs. Bet tur arī mana izpratne par Dievu beidzās. Gadiem ejot, Dievs man kļuva arvien svešāks. Ieguvu daudziem zināmo „Dievs ir, bet noteikti ne man sasniedzamā attālumā” priekšstatu par Dievu.

Ar laiku vairs neko negribēju dzirdēt par Dievu. Situācija ģimenē visas manas domas vērsa uz to, ka Dievs nav taisnīgs, un, ja Viņš vispār pastāv, tad Viņam ir pilnīgi vienalga, kas, un kā ar mani notiek. Mammas nekad nebija mājās, jo visa viņas dzīve bija darbs. Viņa strādāja sociālās izklaides sfērā, kas sevī ietvēra daudzus un dažādus pilsētas un valsts mēroga pasākumus, šo pasākumu „atzīmēšanu” un daudz alkohola. Tētis bērnus pieskatīja viens. Drīz vien arī mans tētis sāka dzert, un nepagāja ne ilgs laiks, kad alkohols viņu paņēma savā varā. Mājās bija daudzi (sabiedrībā labi un ne tik labi zināmi) cilvēki, neskaitāmi „tusiņi”, kas nereti beidzās ar kautiņiem un klusas un neizdziestošas slāpes manā sirdī pēc ģimenes tās patiesajā nozīmē.

Mamma tēti izdzina no mājām, kad man bija aptuveni 10 gadi. Tas ļoti sāpēja, bet domāju, ka varbūt tā būs labāk, kaut gan mani nekad nepameta cerība, ka kādu dienu tētis un mamma atkal būs kopā un dzīve būs labāka. Tētis meklēja patvērumu draudzē, un drīz Dievs viņu sāka mainīt. Viņš apprecējās otrreiz un sāka dzīvot dzīvi, kas radikāli atšķīrās no iepriekšējās dzīves. Tajā laikā es nesapratu un iespējams arī negribēju saprast, kas ir tas, kas manam tētim lika mainīties. Viss, ko es redzēju, zināju un jutu, bija tas, ka man nebija īstas ģimenes, un sāku samierināties ar to, ka man tādas arī nekad nebūs.

Pēc tēta aiziešanas no mājām, situācija tikai pasliktinājās. Mamma sāka dzert arvien biežāk un, nemaz nemanot, nonāca „purvā”, no kura nebija iespējams izkļūt – alkoholisms, bezdarbs, vientulība, bezcerība, bailes no visiem un visa, kas noveda pie pašnāvības mēģinājumiem, kurus (Slava Dievam) „kāds” vienmēr izjauca. Neskaitāmi tukši solījumi un mēģinājumi mainīt dzīvi visos iespējamos veidos vienmēr izgāzās. Brālis aizgāja no mājām. Es zaudēju jebkādu cerību un uzticību ģimenei, cilvēkiem man apkārt un pat Dievam. Neuzticējos nevienam. Sāku ienīst savu mammu un Dievu par to, ka Viņš kaut ko tādu pieļauj. Lai cik tas šausmīgi nešķistu, vairākas reizes ar savu muti biju izteikusi vēlmi pēc savas mātes nāves, jo nespēju saskatīt viņas dzīvē neko, izņemot ciešanas un bezcerību, kas man lika ienīst savu dzīvi. Tā Dieva mīlestība, par ko biju dzirdējusi baznīcā, kā bērns, man šķita kā pasaka, un kristietība kā liekulīgs dzīvesveids, ko piekopa tie, kam nebija īstas sapratnes par to, kas ir dzīve.

Tas bija laiks, kad centos izvairīties no mājām. Meklēju savu identitāti draugos, un vēlējos būt pieņemta. Biju gatava draugu dēļ darīt visu. Sev dotie stingrie solījumi bērnībā, ka „es nekad nebūšu tāda kā mani vecāki,” pavisam nemanot izgaisa, nododoties dzīvei, kas man lika justies kaut kā vērtai un pieņemtai (tusiņi, cigaretes un alkohols ar to sekām), līdz kādu dienu, 2002. gada februārī, notika brīnums.

Mūsu kaimiņiene Vija pastāvīgi lūdza par mūsu ģimeni un aicināja mammu uz draudzi. Kad beidzot, par spīti sātana nebeidzamajiem centieniem to nepieļaut, mamma nokļuva draudzes sadraudzības un aizlūgšanu vakarā, Dievs izlēja Savu žēlastību un dziedinošo spēku pār Savu bērnu, kurš bija pilnīgi padevies un pazudis. Mana mamma nomira vecajai dzīvei un augšāmcēlās, kā pilnīgi Jauns Radījums Jēzū Kristū. Viss, kas bija bijis, bija pagājis, un VISS bija tapis JAUNS.

Brālis atgriezās mājās un atdeva savu dzīvi Dievam, jo bija devis Dievam solījumu, ka kalpos Viņam, ja Dievs viņam atdos mammu. Mana tuvošanās Dievam bija daudz lēnāka, Viņam pacietīgi strādājot pie manas uzticības atgūšanas ģimenei, cilvēkiem, sev un Dievam. Centos sevi pasargāt no kārtējiem meliem un savu cerību sabrukšanas. Bet Dievs ir uzticams, taisns un bagāts savā žēlastībā. Nepagāja ne gads, kad padevos mīlestībai, kas neatlaidīgi un dedzīgi alka iekarot manu sirdi. Uzticēju savu dzīvi Dievam, un Viņa žēlastībā iegāju jaunā – cerības, piedošanas, žēlastības un mīlestības pārbagātā dzīvē.

Šodien mans brālis un tētis ar savu ģimeni kalpo kā sludinātāji Vaiņodes un Paplakas baptistu draudzēs. Mana mamma kalpo, lai iepriecinātu citus ar savu roku darbu, reizi ātrie kredīti internetā nedēļā piedalās kalpošanā atkarīgo centrā Karostā un ikdienā nekad nepalaiž garām izdevību liecināt par Dieva brīnumiem savā dzīvē. Es mīlu Dievu ar nebeidzamu vēlmi pēc vēl patiesākām, vēl dziļākām, vēl dedzīgākām attiecībām ar Kristu. Mana ikdienas lūgšana ir „Jēzu, palīdzi man šodien mīlēt labāk nekā vakar.”

Ar visu sirdi ticu, ka pilnība ir atrodama tikai Mīlestībā. Ne par velti pāri spēkam, varai, gudrībai, ticībai, pravietošanai un visām Svētā Gara dāvanām Dievs ir cēlis tieši mīlestību. Dievs ir Mīlestība. Tā ir pilnības saite, tā nekad nebeidzas, nekad nekļūdās un nekad nezaudē. Ticu, ka pilnīgi visas problēmas šajā pasaulē ir balstītas uz patiesas un nesavtīgas mīlestības trūkumu cilvēku sirdīs.

Cilvēki nespēj mīlēt, jo paši nejūtas mīlēti, un viņi nevar justies mīlēti, kamēr viņi nav piedzīvojuši mīlestību no pilnīgā mīlestības Avota. Šis mīlestības trūkums mūs padara cietus un nespējīgus pieņemt mīlestību. Pilnīgā Mīlestība mīl bez nosacījumiem, un mēs nespējam izdarīt pilnīgi neko, lai Dievs mūs mīlētu mazāk vai vairāk (ja tas vispār iespējams) par to, cik ļoti Viņš mūs jau mīl. Tā ir interesanta pozīcija, kurā sevi atrodam, kad to apzināmies. Tas mums liek justies nevērtīgiem, sevi pielīdzinot šīs pasaules standartiem, jo apgāž un padara par neko mūsu centienus būt labiem, vērtīgiem un mīlētiem. Tajā pašā laikā tas mūs padara par cilvēka prātam neaptverami dārgiem, apzinoties, ka pats Visuma Radītājs mūs mīl ar beznosacījuma mīlestību, NEATKARĪGI NO TĀ, KAS ESAM PASAULES ACĪS, UN KO DARĀM. Mēs slāpstam pēc šīs mīlestības, jo Radītājs mūsos ir ielicis šīs slāpes, bet mēs nejūtamies šīs mīlestības cienīgi. Mēs bēgam no šīs mīlestības, par kuru neesam spējīgi samaksāt. Tas ir kā apburtais loks, kuru var pārraut tikai pilnīga sevis salaušana mūsu Radītāja priekšā.

Katra diena ir cīņa – cīņa pašai ar sevi un ar šīs pasaules piedāvātajām izvēlēm. Bet Dievs ir uzticams un neatstāj mūs vienus. Viņš mums dod visu nepieciešamo, lai mēs dzīvotu uzvarā, pat tad, ja šī uzvara pasaules izpratnē ir zaudējums. Dievs dod mums visu, lai mēs varētu staigāt spēkā, drošībā, mierā un pilnīgā mīlestībā. Ticu, ka Dievs dod draudzi, lai mūs stiprinātu, iedrošinātu un vairotu mūsu spēku šajā cīņā, kurā sātans meklē pievilt, apmelot un nokaut. Draudzē „Dieva mājas” nonācu negaidīti, un zinu, ka tā bija atbilde uz lūgšanu pēc dzīvas draudzes Liepājā. Ar to es nedomāju, ka Liepājā nav dzīvu draudžu, bet gan to, ka nebiju atradusi Dieva ģimeni sev Liepājā, kurā justos pilnīgi brīva un pieņemta. Liepāja slāpst pēc auto lizings patiesas mīlestības, dzīvības un brīvības Dievā, un es patiesi ticu, ka Dievs lietos un pagodināsies caur „Dieva mājas” draudzi Liepājā. Viss, kas mums ir jādara, ir jāpaliek uzticīgiem un jāļauj Dievam darīt Savu darbu.

„Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas! Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas. Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt; un, ja kāds pat visu sava nama pārticību būtu ar mieru atdot par mīlestību, tad tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu!”(Augstā dz. 8:6-7)

Materiālu sagatavoja – Kristīne Goluba

Tēmas, par kurām baznīcās tiek runāts vienmēr

Ir tēmas, par kurām baznīcās tiek runāts vienmēr, ir tēmas, kuras tiek apskatītas tikai no ļoti šaura skatījuma, un ir tēmas, kuras ir ļoti aktuālas, bet par to netiek runāts vispār. Jau kādu laiku šī tēma nodarbina manu prātu un ne jau tādēļ, ka man par to nebūtu savs viedoklis, bet gan tādēļ, ka saskaros ar tik dažādiem skatījumiem un prātojumiem par to, ka rodas jautājums, vai vispār ir kāda viena pareiza atbilde no Dieva, kad tiek runāts par kontracepcijas lietošanu.

Kontracepcija tulkojumā no latīņu valodas (contra – pret, concipiere – ieņemt) nozīmē pret apaugļošanos, pret bērna ieņemšanu. Īstenībā ar šo vārdu apzīmē visiespējamākos veidus, līdzekļus un darbības, kas iedarbojas uz sievietes vai vīrieša organismu, ar mērķi īslaicīgi vai pastāvīgi iznīcināt spēju ieņemt bērnu vienam vai abiem partneriem. Tādēļ, apskatot kontracepcijas lietošanu, ir jārunā par kontraceptīvo domāšanas veidu jeb kontraceptīvo mentalitāti – nevēlēšanos pieņemt bērnus, pretošanos dzīvībai. Kontracepcija ir nesaraujami saistīta ar mūsdienu Eiropas iedzīvotāju, kā arī visas, tā saucamās civilizētās, pasaules katastrofālo morāli, garīgo situāciju. No vienas puses tā tiek slavēta kā svētība, no otras tiek nosodīta kā tāda, kas izraisa dziļas ideoloģiskas pārmaiņas. Pirmo reizi cilvēka vēsturē seksuāla kopdzīve tiek atdalīta no dzimtas turpināšanas.

Patīkamie pārdzīvojumi kļuva svarīgāki par bioloģiskajām funkcijām, t.i. dzimtas turpināšanu. Teorētiski visu šo procesu iekustināja tā saucamais „seksuālās revolūcijas pornogrāfijas vilnis”. Praksē vislielāko nozīmi ieņēma mērķis „iepotēt” cilvēku apziņā kontraceptīvo mentalitāti.

Tādēļ radās jautājums, vai ar kristiešiem tomēr ir kaut kā savādāk, vai šī mentalitāte ir iepotēta arī viņos. Cik ļoti mēs vēl pakļaujamies pasaules viedokļiem un cik patiesi tos meklējam pie Dieva? Tādēļ šī raksta mērķis nav atklāt tikai kāda viena cilvēka kategorisku skatījumu par to, vai iedot kādu pareizu vai nepareizu atbildi, bet gan padziļināti iepazīties ar to, kas ir kontracepcija, kādi ir tās veidi, lietošanas sekas, kā arī, ko tad īsti Bībele mums par to atklāj.

Pirms apskatīt kontracepcijas veidus, svarīgi zināt, ka normāli vīrietis var radīt bērnus visa mūža garumā – no dzimuma brieduma iestāšanās (15 g.) līdz sirmam vecumam, savukārt sievietes auglība ir ļoti ierobežota. Tikai 4% no visas savas dzīves laika sieviete ir spējīga ieņemt bērnu, un tīri praktiski, sieviete no visa mēneša spēj būt auglīga apmēram nedēļu pirms ovulācijas un ovulācijas dienā, bet pēc tam, turpmāko menstruālā cikla daļu sieviete bērnu ieņemt nevar. To svarīgi zināt pāriem, plānojot/neplānojot bērniņa ieņemšanu.

Kontracepcijas veidi

Hormonālā kontracepcija ir izsargāšanās veids, kurā sievietes organismam tiek pievadīti hormoni, kuri ir ļoti līdzīgi tiem, ko izstrādā sievietes organisms, lai nomāktu olšūnas nobriešanu un nevarētu notikt apaugļošanās. Ir hormonālās tabletes, hormonālie plāksteri, injicējamā kontracepcija un postkoitālā kontracepcija jeb tablete pēc dzimumakta. Hormonālā kontracepcija ir ērts veids, kā izsargāties no apaugļošanās, taču ir jārēķinās ar sekām, par kurām neviens nekad nerunā.

Hormonālo kontraceptīvu lietošana izraisa izmaiņas visā hormonu ražošanas sistēmā sievietes organismā. Tas veicina audzēju attīstību, piemēram, dzemdes kakla, krūts un olnīcu vēža veidošanos. Var veidoties trombi, paaugstināties asinsspiediens, pieaugt insulta un infarkta risks. Novēro nieru mazspēju, aknu slimības, žults atteces traucējumus, veidojas žultsakmeņi. Bieži ir ķermeņa svara, ādas un tīklenes izmaiņas, kā arī pastāv risks neauglībai.

Sievietēm, kas lieto hormonālo kontracepciju līdz 30 gadu vecuma sasniegšanai, saslimšanas risks ar šīm slimībām palielinās vairākas reizes.

Sākumā hormonālā kontracepcija bija arī vīriešiem, taču tā kā vīrieši nevēlējās bojāt savu veselību un tādu nelietoja, tad pārgāja tikai uz sieviešu hormonālo kontracepciju. Sievietes ir „spiestas” lietot, jo ar sekām (grūtniecību) saskaras tieši viņas.

Mehāniskie līdzekļi. Prezervatīvi, dažādas uzmavas, spirāle. Šeit svarīgi pieminēt kādu patiesību par spirālēm, jo daudzkārt ir mēģināts nodalīt abortu no kontracepcijas, tad lūk – šī kontracepcijas metode ir abortatīva, jo dzemdē spirāle izraisa nespecifisku iekaisumu, kas neļauj ieligzdoties jau apaugļotai olšūnai, un sieviete var pat nepamanīt, ka viņai vairākas reizes gadā notiek šīs apaugļotās olšūnas izmešana ārā asiņošanas veidā.

Auglīguma atpazīšanas metode(AAM). Šīs metodes pamatā ir auglības perioda noteikšana. Ir jāmāk atpazīt izmaiņas sievietes organismā auglības cikla laikā, jāsaprot ovulācijas būtība un olšūnas dzīvotspējas ilgums. Notiek bez medikamentiem un medicīniskiem instrumentiem.

Tas pavisam īsumā par kontracepcijas veidiem, bet turpmāk vēlētos dalīties ar kādas Amerikas draudzes mācītāja sprediķi par dzimstības plānošanu un bībelisko skatījumu par to.

„Bībelē ir teikts, ka bērni ir Dieva svētība, bet tajā nav atrodamas tieši uz kontracepciju adresētas tēmas. Vai tas ir temats, kurā ir novelkamas stingras robežas, vai arī tajā pieļaujamas dažādas variācijas? Kad temats skar jautājumus par laulību, seksu, bērniem, kontracepciju un tamlīdzīgi, esmu novērojis viedokļu daudzveidību un arīdzan daudz neizpratnes. Runājot par Svētajiem Rakstiem, Bībelē netiek lietoti tādi vārdi kā dzimstības kontrole, kontracepcija vai ģimenes plānošana. Bet tajā ir sniegti kristiešu pasaules uzskatu principi. Tie runā par Dievu, dzīvi, radīšanu, cilvēku dzimumu, laulību, seksualitāti un bērniem. Un tie mums sniedz zināmu pasaules uzskatu, uz kuru mēs varam balstīt spriedumus par dažādiem bioloģiskiem, medicīniskiem, ētiskiem apsvērumiem, piemēram, par dzimstības kontroli. Esmu sagatavojis 11 apgalvojumus, kas ir ņemti no bībeliskā pasaules skatījuma, un mēs tos īsi apskatīsim, pirms sniegt atbildes par dzimstības kontroli.

Dievs ir cilvēka radītājs un autors. To mēs varam lasīt 1.Mozus grāmatā. Nebija cilvēku līdz Dievs tos neizveidoja. Dievs rada cilvēku, un Viņš ir dzīvības autors.Dievs veidoja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, kas padara cilvēka dzīvību unikālu un svētu. Dievs teica: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības,” un turpinot: „vīrieti un sievieti Viņš radīja.” Tātad mēs esam Dieva tēla un līdzības nesēji, kas padara cilvēka dzīvību svētu.Dievs paredz, ka cilvēkiem ir jāpiepilda Zeme. 1.Mozus 1:28 Dievs saka pirmajiem šīs zemes vecākiem: „Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi (..).” Tātad cilvēku vairošanās virs zemes ir Dieva nodoms.Dievs ir noteicis, ka cilvēka dzīve sākas līdz ar tā ieņemšanu, tādējādi nosakot, ka arī bērniņa, kurš vēl atrodas mātes miesās, dzīvība ir svēta. Mēs to redzam 2.Mozus 21.nodaļā un citās rakstvietās. Bībele atkārtoti apgalvo, ka bērniņš mātes klēpī ir Dieva līdzības nesējs, ka viņā ir dzīvība un tā ir aizsardzības vērta.Dievs mūs pazīst jau no mātes miesām. Jeremija saka, ka viņš ir ticis izvēlēts jau no mātes miesām (Jer.1:5). Ījabs apgalvo to pašu (Ījaba 31:15; 31:18 u.c.); psalmists saka, ka mātes miesās esam brīnišķi radīti (Ps.139:13-14), ka Dievs mūs jau pazīst, kad vēl neesam dzimuši.Dievs nosaka, ka dzīvības atņemšana ir slepkavība. Tas ir viens no 10 baušļiem. Nevainīgas dzīvības noslepkavošana ir grēks.Dievs ir radījis cilvēku, lai tas valdītu pār citu radību. Mēs to redzam 1.Mozus 1:26: „Tad Dievs sacīja: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” šī rakstu vieta ir par cilvēka autoritāti. Mums ir autoritāte pār radību, mūsu ķermeņiem, mūsu auglību, mūsu seksualitāti. Mums ir jāvalda pār to.Dievs radīja laulību kā derību starp vienu vīrieti un vienu sievieti. Mēs to redzam 1.Mozus grāmatā, kā Dievs saka Ādamam: „nav labi cilvēkam būt vienam,” un Viņš rada Ievu. Viņš saved tos kopā, lai tie būtu precēti. Salamana pamācības 2.nodaļa un Maleahija 2.nodaļa runā par laulību kā par derību. Mateja 19. nodaļā un citur Jēzus atsaucas uz 1.Mozus grāmatas 1. un 2.nodaļu, sakot, ka jau no iesākuma Dievs ir paredzējis mums būt precētiem – vienam vīrietim ar vienu sievieti (Mat.19:4-8). Tā ir laulības definīcija.Dievs ir radījis seksu kā dāvanu, paredzētu tikai precētiem pāriem. Ja tu esi neprecēts, tev nav vajadzīga dzimstības kontrole, bet gan paškontroleDievs ir visuvarens un valda pār sievietes miesu, Viņš var atvērt un aizvērt mātes klēpi kā, un kad vien Viņš to vēlas. Ir daudzi piemēri Rakstos, kā Dievs to dara. Viņš atļauj ieņemt bērnu vecākai sievietei (Sārai), kā arī jaunavai (Marijai). Dievs ir tas, kas valda pār sievietes auglību. Viņš ir visuvarens.Bērni ir Dieva svētība. „Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība” (Ps.127:3).

Šis ir kulminācijas punkts manis uzskaitītajam bībeliskajam pasaules skatījumam par Dievu, dzīvību, radīšanu, laulību, seksu un bērniem. Specifiskais jautājums ir – vai ir pieņemami kristietim lietot kādus dzimstības kontroles paņēmienus? Un ja jā, tad kuras dzimstības kontroles formas ir pieņemamas un kuras tādas nav?

Pozīcija – nekādas dzimstības kontroles. Šī pozīcija ir: mēs apprecējāmies. Mēs mīlam viens otru. Mēs esam intīmi tuvi. Mēs par to neuztraucamies. Ja, un, kad Dievs dos mums bērnus, mēs ņemsim ikkatru no tiem un slavēsim Dievu par to. Un jebko, ko Viņš vēlas – mēs esam ar mieru to pieņemt. Šī ir daudzu kristiešu iecienītākā metode, bet tas vien nenozīmē, ka vienīgā un pareizākā, un visas pārējās ir nosodāmas.

Es jums raksturošu, kā tas izpaužas praktiski, sniegšu, manuprāt, dievbijīgu piemēru šai pozīcijai. Es pazinu reiz kādu pāri. Viņi nesen mūs apciemoja. Mēs nebijām tikušies vairākus gadus, un viņi atklāja, ka nu viņiem ir 13 bērni – 11 meitas un 2 dēli. Un, godīgi sakot, naudiņas ir tik, cik ir. Jūs varat iedomāties, kā ir audzināt 11 meitas – tas ir dārgi. Bet es jums ko pateikšu par šo ģimeni, viņi ir brīnišķīgi. Viņš ir draudzes līderis, un viņi ir pārsteidzošs pāris. Un fiziski viņa ir bijusi spējīga dzemdēt 13 bērnus, ne katra sieviete to spētu. Emocionālajā ziņā viņiem nav bijis norieta, viņi joprojām mīl viens otru. Viņiem ir mīlestības pilna laulība. Tas ir acīmredzami – viņi turpina ieņemt bērniņus. Es viņiem pajautāju: „Kāda ir jūsu nostāja dzimstības kontrolē?” Un viņi atbildēja ļoti nobriedušā veidā: „Mēs neuzskatām, ka dzimstības kontrole ir grēks. Mēs netiesājam cilvēkus, kas to pielieto. Mēs neesam nosodoši, bet mūsu personiskā sirdsapziņas pārliecība, ko mēs abi guvām pēc gavēšanas un lūgšanām, ir, ka Dievs nevēlas, lai mēs aizkavētu kādu mūsu bērna dzimšanu, tātad mums būs tik bērnu, cik Dievs mums dos.” Tā ir ļoti nobriedusi šīs pozīcijas izpausme – ne nosodoša, ne paštaisna.

Un tātad – varam teikt, ka šī ir absolūti pieņemama pozīcija kristiešu pārim. Problēma sākas, ja to pārvērš par likuma uzspiestu opciju visām kristiešu ģimenēm. Kalpība sākas tur, kur visi tiek spiesti pieņemt kāda konkrēta indivīda sirdsapziņas apsvērumus, tā vietā, lai katram ļautu rīkoties saskaņā pašiem ar savu sirdsapziņu. Ir zināmi masu mediji, ar kuriem jūs esat pazīstami, kas ir tendēti uz šīs pozīcijas daudzināšanu, paužot uzskatu, ka ikviens, kas neizvēlas šādu ceļu, ir ļaunu garu apsēsts feminists. Nav godīgi ikkatru, kas neuztur šo pozīciju, dēvēt par velna kalpu un abortus atbalstošu feministu. Jā, ir daži cilvēki, kas ir patmīlīgi. Daži puiši negrib bērnus, jo viņi nevēlas pieaugt paši, aizvērt muti un atrast darbu. Dažas sievietes nevēlas bērnus, jo ir patmīlīgas, feministiski orientētas un bērni viņām ir kā nasta, nevis kā svētība. Un ir milzumdaudz cilvēku, kas atliek bērnu radīšanu, lai naudas aizdevums tā vietā sagādātu lielu māju, tad vēl brīvdienu māju, jaunu mašīnu – viņi ir alkatīgi. Daudz ir iemeslu, kāpēc cilvēki nevēlas bērnus. Bet teikt, ka ikkatrs, kas īsteno dzimstības kontroli, ir patmīlīgs egoists, ir pēc būtības ļoti nosodoši un paštaisni. Ir cilvēki, kas lieto dzimstības kontroles mehānismus nevis patmīlības dēļ, bet apzinoties sevi kā pārvaldnieku, kuru rokās Dievs ielicis viņu dzīvi. Kā mācītājs, kas bijis savā amatā 11 gadus, veicis milzum daudz laulību un pirmslaulību padomdošanu, es jums varu teikt, ka tas izskatās vienkārši uz papīra, bet īstajā dzīvē tas mēdz izvērsties ļoti sarežģīti. Es varu sniegt daudzus piemērus. Sieviete ierodas pie manis un saka: „Es nesen tiku izvarota. Es esmu māte. Es domāju, ka vēlētos uz kādu laiku ierobežot savu auglību, lai tiktu pāri šim traumējošajam notikumam. Vai tas ir pieņemami?” Jā, ir.

Mans draugs, kurš bija ģimenes apgādnieks, vienu rītu pamodās principā paralizēts, artrīta sagūstīts. Vai būtu pieņemami viņam un viņa sievai lietot dzimstības kontroli, jo viņš pašlaik ir sliktā veselības stāvoklī un sievai ir jādodas darba gaitās, lai pabarotu ģimeni? Protams.

Es pazīstu sievieti, kurai bija tik smagas dzemdības, ka viņas iekšējie orgāni draudēja izkrist no savām vietām. Viņa teica: „Mācītāj, kā jūs domājat, vai tas būtu pieņemami, ja es nedaudz nogaidītu ar nākamajiem bērniem? Es pagaidām atkopjos, un man ir tiešām bail.” Protams. Ir normāli lietot dzimstības kontroli šādos gadījumos, jo tas netiek darīts patmīlības dēļ, bet īstenojot situācijas pārvaldnieka statusu. Un ir nepareizi izveidot likumu un norādīt, ka jebkurš, kas to neīsteno, ir ar samaitātu sirdi, nezinot neko par šiem cilvēkiem un viņu situāciju apstākļiem.

Bija kāda sieviete, kas pienāca pie manis: „Mācītāj, man atklāja vēzi. Kā jūs domājat, vai man vajadzētu atlikt bērnu ieņemšanu un lietot kontracepciju, līdz es redzu, kas ar mani notiks?” Jā, jo visticamāk ārstēšanā sekos ķīmijterapija. Man žēl par to, es mīlu tevi, ļauj man lūgt par tevi. Tas, kas tev pašlaik ir vajadzīgs, ir mīlestība, nevis likumpaklausīgs nosodījums.

Tātad nav nekādas vainas, ja tu kā kristietis nelieto nekādus dzimstību ierobežojošus mehānismus un nenosodi citus, kuri tos tomēr īsteno, jo ir dažādi pamatoti iemesli to darīt. Sniegšu jums traģisku ilustrāciju – medijos Amerikā parādījās stāsts par kādu sievieti, Andrea Jeitu, kristieti, mājmācību praktizējošu mammu, kura nogalināja visus savus 5 bērnus. Viņi neticēja, ka ir iespējams lietot kontracepciju. Viņai bija mentālas problēmas, depresija. Netiesājot šo sievieti un viņas vīru – Tas Kungs to darīs – es tikai vēlos pievērst uzmanību šim gadījumam. Jo ir tādi vīri – idiotiski, moralizējoši, egoistiski, reliģiozi – kuriem neviens cits nav autoritāte, kā vien viņi paši. Viņi nespēj pietiekami aprūpēt savu ģimeni, atrodot piemērotu darbu un algu, tāpēc viņu ģimenes mājoklis ir neadekvāts, viņu mašīna ir neadekvāta, viņu medicīniskais nodrošinājums ir nepietiekams, arī ēdiena ir par maz, nevar atļauties skolot bērnus, tāpēc viņi nogrūž visu šo nastu uz savu sievu pleciem. „Tev jābūt mīlošai, seksuāli pieejamai. Bībele saka, lai tu neatteic savam vīram. Un mēs nelietosim kontracepciju, kā nekā mēs uzticamies Dievam. Un es padarīšu tevi grūtu, bet es nenodrošināšu tev palīdzību bērnu pieskatīšanā vai pienācīga mājokļa iegādē, es nerūpēšos par tavu veselību, un nenodrošināšu bērniem skolu. Tātad tev jādzemdē bērni, turklāt pēc tam pašai vienpersoniski tie jāaudzina, jāskolo mājmācībā, jo es esmu burta kalpīgs idiots ar zemu ienākumu un IQ līmeni.” Šie vīri pieprasa no sievām bībelisku paklausību, bet nekad nerūpējas par viņām, noskaidrojot kā viņas jūtas fiziski, garīgi, emocionāli audzinot bērnus; lēmumu par kontracepciju pieņemot vienatnē, neņemot vērā savas sievas emocionālo, garīgo, fizisko kapacitāti un savas ģimenes finansiālo kapacitāti. Daži no šiem vīriem domā, ka bērnu radīšana ir kā sacīkstes – jo vairāk bērnu, jo vairāk punktu. Viņi absolūti emocionāli, fiziski, garīgi, finansiāli iznīcina savas sievas, nereti izolējot viņas no apkārtējās pasaules. Un lai gan es esmu absolūti par bērniem, par ģimeni, un lai arī kā man patiktu būt tēvam, apzinoties, ka ikkatrs bērns ir svētība, es zinu, ka ir daudzi vīri, kas spiež savas sievas mentālā un/vai fiziskā, un/vai garīgā sabrukumā. Uz sievieti nedrīkst lūkoties tikai kā dzemdi, bet gan kā uz savu sievu. Viņa neeksistē tikai tāpēc, lai dzemdētu bērnus, bet lai tiktu sava vīra mīlēta tā, kā Jēzus mīl draudzi.”

Šie ir tikai fragmenti no svētrunas par šo tēmu, bet, manuprāt, tas ir pietiekams ieskats, lai kādam viedoklis nostabilizētos vai izveidotos no jauna.

Mēs dzīvojam ļoti īpašā laika periodā, kurā pasaule arvien viltīgākos veidos ienāks arī draudzēs. Kas sākumā var likties tāds nieks vien, beigās var izaugt par milzīgu nezāli. Tādēļ būsim nomodā par savām attiecībām ar Dievu, lai lēmumi tiek pieņemti tikai Viņa gudrībā un Viņa Gara vadībā!

Kāds ir tavs viedoklis par kontracepciju? Viktorija Kostigova (laimīga topošā divu bērnu māmiņa)

Es neko, protams, nevaru iebilst, ja kāds pāris pārliecināti apgalvo, ka saņēmuši no Dieva, ka tāda vai citāda kontracepcijas metode ir viņiem ar Tā Kunga akceptu. Bet es personīgi ticu, ka jebkurš mēģinājums izsargāties, tomēr ir balstīts kādās pāra šaubās, bailēs, aprēķinā, atbildības trūkumā vai līdz galam neizprastā Dieva nodomā laulāto dzīvē.

Es to saku no pieredzes, jo arī mēs abi ar vīru pirmos laulības piecus mēnešus apzināti izvairījāmies no bērniņa pieteikšanās – šķita, jādzīvo kādu laiku tikai sev, jābauda jaunais statuss, jānostabilizējas. Paldies Dievam, mācītāja Sema laulību kursa pirmajā nodarbībā mēs abi vienlaicīgi sapratām, ka stājamies pretī svētībām un Tam, kurš tās dod – pašam dzīvības devējam, Varenajam Dievam. Jo, ja ticam, ka dzīvību dod Dievs un ne mūsu gribēšana, tad ticam, ka bērniņu Dievs iedod patiešām īstajā laikā pēc Sava nodoma. Mani biedē fakts, ka arī lietojot kontracepciju, bērniņš tomēr var pieteikties, un tas nozīmē, ka jau no paša sākuma vecāki to nav gribējuši, un tā ir tā pirmā informācija, kas tiek dota bērniņam, kurš jau ir mātes miesās.

Protams, izdarot izvēli atlikt bērniņa ieņemšanu, pāris noteikti iegūst dzīves piespēlētās iespējas karjerā, pašizaugsmē un tā joprojām, bet reizē viņi laupa iespēju uzzināt un piedzīvot to, kā Dievs var svētīt caur paklausību un bērniņa ienākšanu ģimenē. Ir viena laba atziņa – Dieva labā griba mūsu dzīvē tiek ierobežota vienīgi ar mūsu izdarītajām izvēlēm.

Egita Sergējeva (Emanuela māmiņa)

Manuprāt, šajā jautājumā katram laulātajam pārim ir jāsaņem no Dieva norādījums, kādu lēmumu pieņemt. Galvenais, lai vīra un sievas viedoklis ir vienāds un lai abiem ir miers. Svētais Gars pareizos lēmumus vienmēr apstiprina ar mieru.

Ir abortīvi (IUS kontracepcija, spirāle, RU-486, avārijas tabletes un vairākas hormonālās tabletes) un neabortīvi kontracepcijas veidi. Ja medikaments padara dzemdes sieniņu neuzņēmīgu, tas nozīmē, ka lietojot to, var notikt apaugļošanās, bet apaugļotā olšūna nevar piestiprināties dzemdē. Man šķiet, ka kristietim nevajadzētu izmantot abortīvos kontracepcijas veidus, kas iznīcina jau apaugļotu olšūnu (zigotu). Zigota ir izveidojusies šūna, kurai piemīt mātes un tēva ģenētiskās īpašības, pamats jauna organisma attīstībai. Apaugļošanās brīdī tiek arī noteikts bērniņa dzimums. Es domāju, ka tas jau ir dzīvs organisms, kuru mēs nedrīkstam nogalināt. 139.Psalmā 16.pantā ir rakstīts: „Tavas acis mani redzēja, kā bezmiesas iedīgli..” (bezmiesas iedīglis- neizveidojusies viela (tulkojums no „The Amplified Bible”)). Tātad jau tajā brīdī mēs esam reāla persona Dievam. Es nelietotu arī hormonālās tabletes, implantus un injekcijas, jo tā, manuprāt, ir ļoti liela iejaukšanās sava organisma pārveidošanā. Domāju, ka vairākumā gadījumu šo līdzekļu lietošana Dievam nav patīkama.

Pastāv arī auglības atpazīšanas metode, kas nav līdzeklis, ko lietot, bet organisma vērošana, kas palīdz saprast, kad sieviete var palikt stāvoklī. Šo metodi var pielietot, lai mēģinātu izvairīties no bērna ieņemšanas vai tieši, lai ieņemtu bērnu. Šīs metodes izmantošana noteikti nav grēks, tā vienkārši parāda Dievam mūsu vēlmes konkrētajā laika posmā. Iespējams, ka cilvēkam gribas vivus.lv kaut nedaudz kontrolēt šo tēmu, ko noteikti nevar pārmest. Es domāju, ka tas ir jautājums par paļaušanos uz Dievu. Viņš noteikti ciena mūsu izvēli un lēmumus, bet dzīvību dod Dievs tam, kam Viņš grib, un tad, kad Viņš grib, jo Viņš visu zina vislabāk.

Galvenais, lai tie pāri, kas izsargājas, netiesā tos, kas neizsargājas, un tie, kas neizsargājas, netiesā tos, kas izsargājas. Šis jautājums ir starp laulāto pāri un Dievu.

Paldies Sabīnei Attei, Lienei Prankai, Egitai Sergējevai un Viktorijai Kostigovai, ar kuru palīdzību šis materiāls varēja tapt.

Dievkalpojumu par dzimstības kontrolēšanu, kura fragmenti tika atspoguļoti šajā materiālā, pilnā versijā var noskatīties šeit – http://marshill.com/media/religionsaves/birth-control

Materiālu sagatavoja Kristīne Goluba

Zinātne un vēsture

Zinātne un vēsture.Zinātnieki atklājuši, ka tumšajā šokolādē ir vielas, kas darbojas kā antioksidanti un profilaktiski noder pret dažādām sirds un asinsvadu saslimšanām. Taču kakao koka augļu – kakao pupās ir ļoti labs polifenolu (lielas antioksidantu apakšgrupas) avots. Itāļu un britu zinātnieki apstiprinājuši, ka šokolādes ēšana ir veselīga. Pēc 100 gramu melnās šokolādes apēšanas antioksidantu līmenis asinīs palielinās par 20 procentiem. Antioksidanti atrod un iznīcina brīvos radikāļus – kaitīgās aktīvās molekulas, kas bojā šūnu membrānas un DNS.

Osakas universitātes pētnieki Japānā ir atklājuši, ka kakao ir antibakteriāls līdzeklis, kas nostiprina zobu emalju, veicina smadzeņu darbību. Uzlabo garastāvokli ne sliktāk par jebkuriem antidepresantiem. Šokolādes sastāvā ir viela – teobromīns, kas cilvēkam sniedz baudu, laimes izjūtu, uzlabo garastāvokli. Šokolādes ietekmē izstrādājas endorfīns – laimes hormons.

Tumšo šokolādi iesaka ēst, ja ir mazasinība un hronisks nogurums: tā ir bagāta ar magniju, kas ir diezgan svarīgs sirds-asinsvadu un nervu sistēmas darbībai.

Dietologi cilvēkiem ar liekā svara problēmām pirms pusdienām iesaka apēst šokolādi, jo uzskata, ka tas samazinās viņu apetīti.

Pēc vairāku zinātnisko pētījumu veikšanas, kāda Austrālijas pētnieku grupa paziņoja, ka 100 grami šokolādes un glāze 150 ml sarkanvīna, ja tos lieto ik dienu, spēj paildzināt cilvēka mūžu par sešiem gadiem un samazināt sirds un asinsvadu slimību risku.Mazliet no vēstures.Šokolāde tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “Dievu ēdiens”. Maiji šokolādes dzērienu sauca par “xocolatl”, acteki – “cacahuatl”. Šos nosaukumus veido divu indiešu vārdu kombinācija: “choco” vai “xocol” – “putas” un “atl” – ūdens.Šokolādes vēsture sākusies ļoti sen. Aptuveni 1500 gadus pirms mūsu ēras Meksikas līča piekrastē radās olmeku civilizācija. Vēsturnieki pieļauj, ka vārds “kakao” pirmo reizi skanējis kā “kakawa” atuveni 1000 gadus pirms mūsu ēras olmeku civilizācijas uzplaukuma laikā.

Maiji šokolādi lietoja rituālu laikā kā svēto dzērienu. Šokolādes dzēriena gatavošana izmantoja dažādas piedevas un sastāvdaļas, sākot no krustnagliņām līdz pipariem. Cukuru viņi vispār nepazina.Kakao pupiņas bija bagātības un varas symbols, jo to varēja atļauties tikai sabiedrības elite. Kakao pupiņas kalpoja arī kā savdabīga naudas vienība. Piemēram, indiešu ātrais kredīts internetā vadoņu pils angāros gadā izlietoja 486 maisus kakao, katrā maisā bija aptuveni 24000 pupiņu. Vergu varēja iegādāties par 100 kakao pupiņām.
 
Pēc Acteku leģendas – kakao pie mums nonākušas no Paradīzes, un kakao koka augļi simbolizē gudrību un spēku.Pirmais eiropietis, kas nogaršoja šokolādi, bija Kristofors Kolumbs. Tas notika 1502. gadā, kad Gaijanas salas iedzīvotāji sirsnīgi cienāja dārgo viesi ar dzērienu, kas pagatavots no kakao pupiņām. Divdesmit gadus vēlāk Ernans Kortess, Meksikas iekarotājs, arī pagaršoja “ksokolatl”. Kad Kortess spēra pirmo soli uz acteku zemes 1519. gadā, viņu noturēja par dievu. Viņa priekšā zelta krūzē kūpēja dīvains rūgts dzēriens no novārītām kakao pupiņām ar garšvielām, pipariem, medu, uzkults līdz putu konsistencei.

Tā bija pirmā šokolāde, pie kuras pamazām pierada spāņu konkistadori, viņi šajā dzērienā piparus nomainīja pret vaniļu un spēcīgākam aromātam pievienoja muskatriekstu un cukuru.1526. gadā Kortess, dodotie uz Spāniju, paņēma līdzi kastīti ar īpaši atlasītām kakao pupiņām. Tur šokolāde kļuva par obligātu spāņu aristokrātu rīta dzērienu,it īpaši to iecienīja galma dāmas, pabīdot malā plaši izplatīto tēju un kafiju. Jaunā dzēriena izmaksas bija tik augstas, ka kāds spāņu vēsturnieks rakstīja: “Tikai bagātie un augstdzimušie varēja atļauties dzert šokolādi, jo viņi burtiski dzēra naudu”.1650. gadā šokolādi sāka dzert angļi. 1657. gadā Londonā tika atvērts pirmais “Šokolādes nams”. Dzēriens kļuva par kultūras daļu, to izmantoja kā laikrādi: “Atnāciet uz šokolādi” nozīmēja “Gaidam jūs astoņos vakarā”.1674. gadā no šokolādes sāka gatavot ruletes un kūciņas. Šo gadu uzskata par “ēdamās” šokolādes rašanās laiku, kuru varēja ne vien dzer, bet arī ēst.

1825. gadā Anglijas kara flote iepirka vairāk kakao nekā visa pārējā Eiropa. Šokolādes dzēriens bija kā radīts matrožiem, tas bija sātīgs un bezalkoholisks.“Teobroma kakao”

Ražu novāc divas reizes gadā. Katrs auglis satur no 20 līdz 50 sēklām – kakao pupiņām. Tās var būt apaļas, plakanas, pelēcīgas, zilganas vai brūnas. No koka var novākt līdz diviem kilogramiem pupiņu gadā. Svaigi novāktām kakao pupiņām ir rūgta garša un blāva krāsa, tādas nav derīgas šokolādes ražošanai. Svaigas kakao pupiņas satur apmēram 30% ūdens un 30% kakao eļļas. “Teobroma kakao” ziedi- tik smalki un trausli.Šokolāde.Kāpēc šokolāde mēdz būt baltā krāsā? Galvenā šokolādes sastāvdaļa, kas dod tai mums pierasto konsistenci- ir kakao eļļa jeb kakao sviests, kurš ir baltā krāsā.

To iegūst – sēklas rūpīgi attīra, izžāvē, grauzdē, notīra apvalku, samaļ un presē. Tādējādi tiek iegūts kakao sviests.Pievienojam tam piena pulveri un pūdercukuru -iegūstam baltu šokolādi. Baltā šokolāde no citām atšķiras ar to, ka tās sastāvā ietilpst kakao sviests, cukurs, piena pulveris un vaniļa. Šī ir pati jūtīgākā un kaprīzākā no šokolādēm, kas prasa īpaši rūpīgu uzglabāšanas režīmu un straujas temperatūras izmaiņas, uzglabāšana siltā un/ vai mitrā vietā ļoti ātri sabojā šo maigo izstrādājumu.No kakao sviesta iegūšanas pārpalikušo masu samaļ vēlreiz un iegūst kakao pulveri, ko izmanto šokolādes izstrādājumu pagatavošanā. Tumšās šokolādes sastāvā arī ir kakao eļļa jeb kakao sviests, pievieno kakao pulveri, kas šokolādes masai piedod šo tumšo krāsu. Tas satur olbaltumvielas, taukus, ogļhidrātus, līdz 0,8 procentiem kofeīnu un citas vielas. Kakao pulvera enerģētiskā vērtība ir 434 kilokalorijas.

Kakao pupiņu novākšana – tā vēl nav šokolāde

Šķirošana, attīrīšana, apcepšana, smalcināšana, malšana – tā ir tikai neliela ražošanas cikla etapu daļa, kas pārvērš kakao pupiņas par šokolādi, kuru mēs ēdam. Šokolāde patiesībā ir unikāls produkts garšīgs, satur daudz kaloriju (apmēram 550 kalorijas uz 100 g produkta), tas var uzglabāties gadiem ilgi bez īpašām sastāva izmaiņām. Tas satur 50 – 55% ogļūdeņražu, 32 – 35% tauku, 5 – 6% olbaltumvielu. Tāpat arī stimulatorus teobrimīnu un kofeīnu (1 – 1,5%), mikroelementus Na, K, Mg, P, Fe un vitamīnus В1, В2un РР. Šokolādē ir arī aptuveni 40 dažādas vielas, kas nodrošina vilinošo, vienreizējo smaržu. Turklāt fiziologi atklājuši, ka šis aromāts labvēlīgi ietekmē psihi: mazina stresu, nomierina, pat atjauno dvēseles mieru.

Šokolādes pagatavošanas process

1.      Kakao pupiņas tiek izbērtas no maisiem, no tām tiek atdalīti svešķermeņi (akmeņi, u.c.), tad tās tiek žāvētas.

2. Tālāk kakao pupiņas tiek saspiestas un tiek aizvākts pupiņu apvalks.

Attīrīto pupiņu grauzdēšanas procesā veidojas šokolādes aromāts.

3. Grauzdētās pupiņas tiek sasmalcinātas, tad īpaši smalki samaltas. Siltums šī procesa laikā izkausē pupiņās esošo kakao sviestu, kas satur arī kakao pulveri. Rezultātā iegūst incredit kakao ekstraktu. 4. Kakao ekstraktu iepilda cilindros un saspiež. Kakao sviests iztek cauri īpaši smalkam sietam, bet kakao pulvera daļiņas, kas ir lielākas, paliek.

5. Atlikušo kakao pulveri vispirms grauzdē, tad atdzesē un stabilizē.

6. Sajauc nepieciešamos komponentus (kakao ekstraktu, kakao pulveri, cukuru, vaniļu vai vanilīnu, piena pulveri, u.c.) un pārvērš šokolādes pulverī.

7. Šokolādes pulveri izrullē līdz aptuveni 30 mikronu biezumam. Process garantē šokolādes tekstūru, vienmērīgumu, smalkgraudainību.

8. Tālāk pulveris nonāk “končē” iekārtā, kur šokolādes masa tiek ilgi un lēni maisīta.     Temperatūras, maisīšanas un gaisa ietekmē notiek dažādi fizikāli un ķīmiski procesi, kas nosaka šokolādes aromātu.

9. Kad “končē” process ir beidzies, šokolādes masai pievieno kakao sviestu un sojas lecitīnu. Sojas lecitīns nodrošina šokolādes šķidrības stabilitāti. Šokolādes šķidrību maina pievienojot vairāk vai mazāk kakao sviestu un vai sojas lecitīnu.

10. Šķidrā šokolāde tiek iepildīta rezervuāros un nogādāta tālākai pārstrādei galaproduktos vai arī pārvērsta šokolādes blokos.

Pasūtīt šokolādi ir ļoti ērti un vienkārši

Nosūtiet mums attēlus vai maketus, kurus vēlaties redzēt uz šokolādes pa e-pastu:
This e-mail address is being protected from spam bots, you need JavaScript enabled to view it
un mēs ar Jums sazināsimies un apstiprināsim pasūtījumu vai arī precizēsim nepieciešamo informācijuE-pastā norādiet informāciju – ko jus vēlaties īstenot , vārdu, uzvārdu, tālruņa numuru, piegādes vietu un laiku

Juridiskām personām papildus jānorāda – uzņēmuma nosaukums, kontakt persona, amats, juridiskā adrese, piegādes adrese, Reģ.numurs, banka, kods, konts.
Pēc rēķina apmaksas tiks uzsākta šokolādes izstrādājumu izgatavošana
Pasūtījums tiks piegādāts Jūsu norādītajā laikā un vietā.
Saņemot pasūtījumu Jūs saņemsiet arī rēķina oriģinālu un pavadzīmi.

Norādītās cenas ir par apdrukāta produkta izgatavošanu. Izmaksas par piegādi nosaka kurjerdienesti, kurus var uzzināt uzzvanot pa tālruni 29820597.

Par dizaina izstrādi produkta apdrukai papildus samaksas nav, ja klients iesūta savai idejai nepieciešamos materiālus (izņemot, ja tas ātrie kredīti bez darba vietas nav saistīts ar jauna dizaina vai bildes izveides, kā arī nestandarta formu izgatavošanas, kur SIA ARTENDE izstrādā ar klienta līdzdalību un apstiprināšanu).

Parasti dāvanu izgatavošanas termiņš ir 1- 2 nedēļas pēc rēķina apmaksas.

Pārtikas krāsas ir veselībai nekaitīgas, lietojam tikai ES sertificētas pārtikas krāsvielas un krāsvielu daudzums produktā ir mazāk par 0.01%

Saldumus izgatavo PVD atzīts un apsekots uzņēmums SIA “ARTENDE”, saldumu gatavošanā izmanto tikai tīru šokolādi bez balastvielām un garšas uzlabotājiem,kā arī neizmanto konservantus šokolādes izstrādājumu derīguma termiņa paildzināšanai.

Derīguma termiņi ir atkarīgi no produkta veida un pievienotajām piedevām (garšvielām, ogām, riekstiem u.c.), ja tādas tiek pielietotas. Parastais derīguma termiņš šokolādei bez piedevām ir 6 mēneši, bet ar piedevām – no 60 dienām līdz 45 dienām.

Derīguma termiņš ir norādīts uz produkta iepakojuma vai arī uz transporta kastes uzlīmes.                 

Šokolādes izstrādājumu uzglabāšanas temperatūra ir no 16 līdz 22 °C.

Telpām, kur uzglabā šokolādi, jābūt pasargātām no straujām temperatūras svārstībām, caurvēja, tiešu saules staru ietekmes un mitruma.

Uzglabājot šokolādi neatbilstošos apstākļos, tā var zaudēt savas organoleptiskās īpašības –  izskatu un garšu.

NEKĀDĀ GADĪJUMĀ NEUZGLABĀT ŠOKOLĀDI LEDUSSKAPĪ! – JO ŠOKOLĀDE NORASO UN TĀS VIZUĀLAIS IZSKATS TIEK NEATGRIEZENISKI SABOJĀTS!

Ja šokolādes izstrādājumi jāpārvadā karstā laikā un nepiemērotā transportā (piemēram, braucot uz kāzām) izmantojiet veikalos nopērkamās aukstuma pakas.